Mūsu stāsts
Atbilstības problēma, kas patiesībā bija kartēšanas problēma
Kad stājās spēkā ES Meža izciršanas regula, lielākajā daļā iepirkuma komandu saruna bija par dokumentiem. Kurš sertifikāts, kurš apliecinājums, kura piegādātāja deklarācija. Šāds ietvars bija ērts, pazīstams — un nepareizs.
Regula pieprasa ģeolokāciju. Nevis valsti, nevis reģionu, nevis dzirnavas: zemesgabalu, kurā prece tika ražota, ar koordinātām, pārbaudītām pret to, ko satelīti tur reģistrēja pēc 2020. gada beigām. Tas ir ģeotelpisks jautājums, un tas nekļūst vienkāršāks, ja uz to atbild izklājlapā. Cilvēki, ar kuriem mēs runājām, to zināja. Viņi jau mēģināja — eksportēja poligonus no vienas programmas, vērtēja tos pēc acumēra citā, dzenāja piegādātāju anketas pa e-pastu un ik reizi, kad revidents uzdeva jautājumu, no jauna manuāli veidoja visu ainu.
Šķērslis nekad nebija tas, ka cilvēki negribēja ievērot noteikumus. Tas bija tas, ka atbilstība bija formulēta valodā, ko viņu sistēmas nemācēja runāt.
Tāpēc mēs veidojām tieši šai plaisai, nevis pievienojām mežu izciršanas moduli kaut kam jau esošam. Tas nozīmēja sākt tālāk atpakaļ nekā lielākā daļa produktu — ar to, vai zemesgabala robeža vispār ir pieļaujama, pirms kāds mēģina to novērtēt — un beigt tālāk uz priekšu, pie iesniegtās deklarācijas, nevis pie ziņojuma, uz kuru kādam citam jāreaģē.
Rezultāts ir šaurāks un ar noteiktāku nostāju nekā universāla ĢIS, un ievērojami specifiskāks nekā piegādātāju anketu platforma. Tā ir sistēma cilvēkiem, kuriem savs vārds jāliek zem atbildes par zemi, kuru viņi nekad nav apmeklējuši, un jāspēj parādīt savu darbu, kad kāds jautā.
